"Mums bija tikai dažas dienas, lai visu organizētu - nogādātu tekstus Romā, izdrukātu galīgo līguma variantu, visu organizētu līdz pēdējam sīkumam...
Pāris dienas pirms 25. marta no Briseles izbrauca vilciens savā ceļā uz Romu, šķērsojot Luksemburgu. Tajā bija visi tulkojumi un citi izdrukāti dokumenti, kas bija vajadzīgi ceremonijai. Es braucu šajā pašā vilcienā, lai pārliecinātos, ka tas viss tiek nogādāts kā pienākas. Bāzelē šveicieši nolēma nobloķēt vilcienu. Nekas nelīdzēja, ne mūsu priekšnieku zvani, ne mūsu iebildumi, man vajadzēja doties uz Milānu, kur, kā man tika teikts, man vajadzēja atrast tekstus. Kad tur nokļuvu, es devos "sava" vilciena meklējumos – bet tas bija pazudis, kopā ar visiem tekstiem! Pēc kāda laika - vairākkārt svīstot aukstus baiļu sviedrus - mēs beigās atradām vilcienu, pāris kilometrus nomaļus, un tas varēja turpināt savu ceļu uz Romu.
Pēc līguma nogādes mēs turpinājām to drukāt, jo līgums joprojām nebija pabeigts. Tas, ko bijām atveduši uz Romu, bija nepabeigts variants, kurā bija daudz ar roku rakstītu labojumu; to vajadzēja pienācīgi noformēt kādā izdevniecībā Romā.
Val-Duchesse pilī speciālisti strādāja dienu un nakti, diskutēja par atsevišķiem vārdiem, frāzēm - kā redzat, nekas nav mainījies!. Ikreiz, kad viņi vienojās par kādas frāzes precīzu formulējumu, viņi zvanīja mums uz Romu un lūdza veikt attiecīgas izmaiņas dokumentos.
Grīda bija noklāta ar papīriem un netīriem pārstrādātiem šabloniem. Vienu vakaru apkopējas, konstatējušas visu šo nekārtību uz grīdas, to visu izmeta ārā! Nekas vairs nebija atgūstams, viss bija nonācis mēslainē! Izmisumā zvanījām uz Val-Duchesse un lūdzām, lai mums atsūta vēl vienu mašīnrakstītāju komandu. Pateicoties viņām, mēs varējām izveidot jaunus šablonus.
Bet tad mums vajadzēja sakopot pašus galīgos dokumentus. Romas Universitāte mums atsūtīja studentus šī darba veikšanai par nelielu samaksu, bet viņu palīdzība nebija ilga - nākamajā dienā viņi sāka streiku, prasot papildu 200 liras stundā!
Kāds bija iznākums visām šīm neveiksmēm? Parakstīšanas dienā galīgie teksta salikumi lappusēs nebija gatavi, un tā, tas, ko ministri un delegāciju vadītāji parakstīja, bija baltu lapu kaudze! Un precīzāk: viss, ko laikā varējām izdrukāt, bija pirmā un pēdējā lapa divos lielos sējumos. Starp šīm divām lapām bija tikai tukšas lapas. Tomēr, neskaitot pavisam nelielu cilvēku grupu, neviens neko nezināja. Galvenā problēma bija gādāt par to, lai neļautu žurnālistiem pienākt par tuvu. Bet beigās mums viss izdevās! Laimīgā kārtā, kad bija laiks apzīmogot līgumu, apliecinot līgumu oficiālu pieņemšanu – viss bija kārtībā.
Es turpināju savu karjeru ES, organizējot vairāk nekā 20 Euratom sanāksmes Briselē un ārzemēs un turpat desmit ES sammitus.
Pēc visiem šiem gadiem es visu ļoti labi atceros, un mana ticība Eiropas projektam ir tikpat stipra, kāda tā bija dienā, kad redzēju to piedzimstam."
