Kurš no notikumiem kopš ES izveides 1957. gadā uz jums atstājis vislielāko iespaidu?
Reimonds Bārs, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks (1967-1973), atbildīgs par ekonomikas un finanšu lietām.
Reimonds Bārs. Kopš 1960. gada, veidojoties ES, biju liecinieks daudziem notikumiem, bieži vien negaidītiem, bet vienmēr nozīmīgiem mūsu kopējā lietā. Tomēr jūs nepārsteigs fakts, ka mani Eiropas izveides vēsturē visvairāk ir iespaidojusi ES ekonomiskās un monetārās savienības izveide. 1969. gadā nācu klajā ar šā ievērojamā projekta piedāvājumiem, kuri tā paša gada decembrī ES valstu vadītāju sammitā tika ņemti par pamatu turpmākai darbībai. Tad, pildot premjerministra pienākumus Parīzē, nodarbojos ar Eiropas monetārās sistēmas ieviešanu un tās darbības nodrošināšanu Francijā. 1999. gadā, pateicoties Francijas un Vācijas ieguldītajiem pūliņiem un politiskajai gribai, tika izveidota ekonomiskā un monetārā savienība. Tāpat kā ar daudziem ES projektiem arī šoreiz pats būtiskākais bija pacietība un ilgtermiņa pieeja.
Mario Monti, komisārs, kura pārziņā bija iekšējais tirgus (1995-1999) un konkurence (1999-2004).
Mario Monti. Mūsu integrētā Eiropa nav atsevišķa valsts, bet drīzāk gan dinamisks process, kurā sasniegumi mijas ar neveiksmēm, kurām šajā unikālajā vēsturiskajā notikumu attīstības gaitā arī ir liela nozīme. Tāpat liela nozīme ir ar integrāciju saistītiem "grūtāk pamanāmiem" notikumiem. Ņemot to visu vērā, vēlos minēt trīs vēsturiskus datumus:
- visievērojamākais pozitīvais notikums bija Eiropas atkalapvienošanās 2004. gada 1. maijā. Pirms piecdesmit gadiem izveidotais modelis pierādīja savu dzīvotspēju arī īpaši grūtos un iepriekš neparedzamos apstākļos, lai īstenotu valstu un tautu centienus demokrātijas un sociālekonomiskā progresa virzienā;
- notikums ar visnegatīvākajām sekām bija 2005. gada 30. maijā Francijas un dažas dienas vēlāk arī Nīderlandes iedzīvotāju noraidītais Līgums par konstitūciju. Tas palēnināja procesu, ar kuru panāktu Eiropas mērķu efektīvāku īstenošanu, kā arī atklāja, cik liela ir izveidojusies plaisa starp Eiropas pilsoņiem un ES institūcijām, kuras izveidotas, lai strādātu viņu labā. Tas nepatīkamā veidā atklāja arī to, cik tālu daudzās valstīs var novest politisko līderu vai viņu piekritēju ciniskā atbildības novelšana, vainojot Eiropu, lai slēptu nepietiekamo vadības uzņemšanos. Tomēr šī vērā ņemamā neveiksme ir izpaudusies kā patiesības atklāsme, kas bija tik ļoti vajadzīga, lai rosinātu dziļas pārdomas, kādā veidā Eiropā sasniegt politiski pilnvaroto personu daudz nobriedušākus uzvedības modeļus kā savas valsts, tā arī ES līmenī;
- visnozīmīgākais "grūtāk pamanāmais" notikums šajos piecdesmit gados un, cerams, arī turpmāk, kas būtībā ir no tiem vissvarīgākais notikums, ir miers starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Ja nebūtu izveidoti priekšnoteikumi dalībai vienotā kopienā, dalībvalstis, jo īpaši divas lielākās no tām, pēc kāda laika varētu atgriezties savā vēsturiski jau ierastajā karojošu valstu statusā.
Kādu redzat Eiropas valstu saimes nākamo piecdesmitgadi?
Reimonds Bārs. Mani nemāc bažas par Eiropas Savienības iespējamo iziršanu, ko radīs tās paplašināšanās. Uzskatu, ka visas dalībvalstis, kā vecās, tā jaunās, ir pārliecinātas, ka viņu interesēs ir Eiropas Savienības saliedētība un attīstība. Tomēr to nevar sasniegt vienā dienā. Manā uztverē nākamajos 50 gados ES attīstību noteiks divas jomas: ārpolitikas izstrāde, kas palīdzēs efektīvāk paust savus viedokļus un intereses pasaules mērogā, kā arī, kas ir īpaši svarīgi, vajadzībām atbilstoša aizsardzības potenciāla izveide. Lai panāktu progresu šajās abās jomās, kas gluži tāpat kā monetārās savienības sakarā ir ciešā saistībā ar valsts suverenitātes jautājumiem, ir jāvelta neatslābstošas pūles un mērķtiecīga rīcība. Bet, lai sasniegtu patiesi spēcīgu ES, kādu es vēlētos to redzēt, šajās abās jomās ir vēl daudz darāmā.
Mario Monti. Ceru, ka mans redzējums tika skaidri izteikts atbildē uz iepriekšējo jautājumu. Vēl gribētu piebilst vienu lietu, ne tik daudz kā komisārs ar desmit gadu darba pieredzi (arī ar iedvesmojošo trīs mēnešu ilgo praktikanta pieredzi laikā, kad kopš Romas Līguma parakstīšanas bija pagājuši tikai 7 gadi), bet drīzāk gan kā Eiropas pilsonis, un tas ir - "PALDIES!". Gribu pateikties gan pašreizējiem, gan arī iepriekšējiem ES institūciju darbiniekiem. Protams, kā jebkur citur, darbu var un arī vajag darīt vēl labāk. Tomēr mēs visi varam viņiem pateikties par darbu mūsu labā.
