"Labākais no tulkiem", tā izteicās Valters Holšteins, pāris gadus pēc Romas Līguma parakstīšanas Tedijam Kenedijam stādot priekšā Deividu Reinertu.Deivids sāka strādāt Komisijā drīz pēc tam, kad Itālijas tulku kabīnē bija tulkojis Līguma parakstīšanas laikā.Tā kā jau pirms Romas viņš bija tulkojis Konrādam Adenaueram, pāris dienas pirms Līguma parakstīšanas viņam piezvanīja, lai uzzinātu, vai viņš varētu palīdzēt.Viņš labprāt devās uz Romu, apzinoties, ka tā ir iespēja, tomēr vēl nezinot, ka līdz ar šo iespēju pavērās viņa nākotne.
Viņš atceras ļoti labi šo dienu – Romā lija, un pie Kampidoljo ēkas drūzmējās atvērtu lietussargu un ļaužu pūlis, lai būtu klāt šī vēsturiskā notikuma norisē. Viņi varēja sekot procedūrām tiešraidē, kuru nodrošināja, izmantojot skaļruņus. "Tas, ko cilvēki klausījās, nebija valsts vadītāju un Romas mēra oriģinālās runas, bet mutisks tulkojums itāliešu valodā; viņi klausījās manī, jo es biju vienīgais tulks Itālijas tulku kabīnē."
Mutisko tulkojumu pārraidīja arī Itālijas radio, un cilvēki varēja dzīvot līdzi notikumu gaitai visā Itālijā. Tajā pašā laikā cilvēki kādā dzemdību klīnikā valsts dienvidos arī klausījās radio tad, kad piedzima meitenīte. Viņai tika dots mūsu itāliešu tulkotāja balss nosauktais vārds Eiropa! "Es nezinu, kas viņa ir šodien, es varu tikai sapņot: pusmūža sieviete, iespējams precējusies, ar bērniem, un viņus sauc…kā?", prāto Deivids.
Pēc tam Deivids gāja uz svinīgo pieņemšanu, bet kā viņš atceras viņam nebija nevienas melnās kaklasaites – viņš to ātri nopirka uz vietas. Tā noderēja trīsdesmit gadus ilgajā karjerā, pavadot komisārus un ministrus braucienos pa visu pasauli.
Viņu 1959. gadā oficiāli apstiprināja pastāvīgā darbā par mutisko tulku, un drīz viņš mutiski tulkoja Komisijas iknedēļas sanāksmes un kopā ar Komisijas vadītājiem piedalījās G7 un G8 sammitos un ES/ASV kopīgajās sanāksmēs. Viņš atceras prezidenta Niksona tikšanos ar Franko Malfati. "Mūs uzņēma prezidenta viesiem domātajā Baltā nama viesu mājā pretī Baltajam namam. Uz sanāksmi mūs atveda lielā, melnā limuzīnā – mēs nobraucām kādus 100 jardus. Es jutos kā filmu zvaigzne!"
Viņam ļoti patika mutiskā tulka darbs Komisijā. Viņš bija darbīgs cilvēks, un labprātāk mutiski tulkoja sanāksmēs nekā pildīja administratora pienākumus. Tomēr no administrēšanas viņš neizvairījās, un savas karjeras beigās viņš jau bija konferenču dienesta direktora amatā. "Sākumā mums bija tikai viena vai divas sanāksmes vai konferences nedēļā. 1989. gadā mums bija jānodrošina turpat 50 pasākumi dienā. Mūsu darba uzdevumi bija mainījušies. Tomēr man joprojām patika strādāt tulka kabīnē. Es biju īpaši aizkustināts, kad Komisijas priekšsēdētājs Žaks Delors man publiski izteica pateicību manā pēdējā darba dienā, kuru aizvadīju, pildot mutiskā tulka uzdevumus Komisijas iknedēļas sanāksmē. Mūsu darbu bieži vien uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, bet prezidents ļoti personiski pauda savu atzinību".
Tā kā mierīgā mājas dzīve, priecājoties par daudzajiem lolojumdzīvniekiem un pensiju, Deividu neapmierina, viņš pat tagad piesakās izdarīt kādu līgumdarbu un kritiskās situācijās neliedz savu palīdzību. Tagad, kad ir apritējuši 50 gadi, viņš joprojām sniedz savu artavu Līguma attīstībā.
